LV EN

jaunas grāmatas

Proti svilpot, Juhanna?

Berram ir septiņi gadi un nav neviena vectēva. Viņa draugam gan tāds ir – viņš aicina zēnu ciemos, ņem līdzi makšķerēt un reizēm iedod piecas kronas. Berram šķiet, ka vectēvs ir ļoti nepieciešams, un draugs iesaka sev kādu sameklēt veco ļaužu aprūpes namā. Ulfa Starka grāmata stāsta par lieliskām lietām, ko puikas var darīt kopā ar vecu vīru: taisīt pūķi, skūt bārdu, slepus kāpt kaimiņa ķiršu kokā, svinēt dzimšanas dienu parkā, iemācīties svilpot… Tikai šīm sirsnīgajām attiecībām diemžēl ir atvēlēts maz laika, un mazajam Berram, kas solījis vectēvam nosvilpot viņa mīļāko dziesmiņu par Juhannu, nākas to izdarīt kapličā.

Ulfs Starks allaž savās grāmatās jauc kopā humoru un skumjas, demonstrējot, ka literatūrā, tāpat kā dzīvē, nav jāizvēlas starp traģēdiju un komēdiju. Viņš sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatu, kuras tulkotas 25 valodās un izpelnījušās prestižus apbalvojumus. Starka darbi ir dažādi – no bilžu grāmatām prozā un dzejā līdz pusaudžu un pieaugušo romāniem. Vairākus stāstus viņš pārveidojis filmu scenārijos. Daudzās grāmatās izmantoti rakstnieka bērnības iespaidi. Kritika bieži mēdz dēvēt viņu par „mūsdienu Lindgrēni” un uzsver Ulfa Starka neparasto iejūtības un ironijas apvienojumu, lielisko izdomu un stāstītprasmi. “Bērnu literatūra apraksta vienkāršas lietas, ko mēs, pieaugušie, esam redzējuši jau tūkstoš reižu. Bet, kad tu esi mazs, tu neesi redzējis lietas tik daudz reižu, un tāpēc pasaule liekas citāda. Bērnu literatūra līdzinās dzejai, kas ļauj atmest zināmo un daudz ko ieraudzīt kā pirmoreiz, ” teicis Ulfs Starks.

Stāsts “Proti svilpot, Juhanna?” ir notikumiem bagāts, asprātīgs un emocionāli ļoti ietilpīgs, taču nav garš. Grāmatas apjoms un valoda ļauj bērnam samērā viegli tikt ar to galā, taču dod daudz vielas pārdomām.

Zviedrijā ir pieņemts satraukties, ka bērni par maz lasa, par daudz skatās filmas un spēlē datorspēles. Bet mani vairāk uztrauc tas, ka cilvēki lasa par ātru. Bērniem ir iemācīts, ka lasīt ir labi, un tāpēc varbūt viņi cenšas izlasīt iespējami vairāk un ātrāk. Taču ir svarīgi grāmatu saprast, mēģināt izdabūt no tās jēgu un atrast tai laiku,” uzskata Ulfs Starks.

Grāmatas tekstu latviešu valodā tulkojusi Inga Grezmane, tulkojumu atbalstījusi Zviedrijas Mākslas padome.

Zvaigznes un magoņu sēkliņas

Bilžu grāmata stāsta par vienu dienu meitenītes Doras dzīvē. Viņas vecāki ir slaveni matemātiķi, tādēļ skaitļi un formulas Dorai šķiet tikpat pazīstami kā putni un koki. Dorai patīk skaitīt itin visu, ko viņa redz – pienenes, ķieģeļus, krellītes, skudras, burtus un pogas. Vai skaitļu un formulu pietiks, lai varētu saskaitīt arī zvaigznes?

Grāmata, kas atnesa starptautisku atzinību gan Ļvivas izdevniecībai Видавництво Старого Лева, gan mākslinieku apvienībai Agrafka, ir iztēli un zinātkāri rosinoša, tā rosina gan pētīt reālo pasauli, gan ļaut vaļu iztēlei. „Tev noteikti viss izdosies,” saka Doras māmiņa. “Tikai jāiet uz mērķi maziem solīšiem. Ikvienu uzdevumu, pat vissarežģītāko, jāsāk no vienkāršākā – no viens, divi, trīs...”

Spēlēdamās Dora no magoņu sēkliņām saliek sava trusīša Pītagora, bet no melno piparu graudiem – kaimiņu kaķa Borhesa attēlu, un arī tā ir laba ideja mazo lasītāju pašu radošajiem darbiem.

Grāmata izdota ar Ukrainas nevalstiskās organizācijas Publishers' Forum grantu programmas atbalstu. Grāmatas tekstu no ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs. 

Ūdenslīdējs

Krājums, ko sastādījusi Inese Zandere, tapis sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pētnieci Māru Žeikari un tajā izmantoti rokraksti, kas glabājas LLMC. Veidojot šo ģimenes kopīgā “lasīšanas krustpunkta” koncepcijas grāmatu, kurai nav vecuma ierobežojuma, vēlamies padarīt mūsdienu lasītājiem pieejamus 80. gadu avangardistu – Hardija Lediņa un Jura Boiko dzejoļus, kas daļēji pazīstami no Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas (NSRD) dziesmu ierakstiem. Gandrīz visiem dzejoļiem šis ir pirmpublicējums grāmatā.

Hardija Lediņa un Jura Boiko sadarbība un kopējā jaunrade aizsākās skolas solā. Kā raksta mākslas zinātniece Solvita Krese, "vēlāk viņi radīja savu “aptuvenās mākslas” žanru, kas kļuva par NSRD radošo manifestu un paredzēja brīvu dreifēšanu starp tekstu, mūziku, mākslu, realitāti un ilūzijām, absurdumu, ironiju un nopietnību”. NSRD darbi netika pozicionēti bērnu kultūras kontekstā, tomēr tie noteikti netika pozicionēti arī ārpus tās, kas pirmkārt jau būtu pretrunā ar “aptuvenās mākslas” būtību un šo dreifēšanas brīvību, kas ir ļoti tuva bērna spēles brīvībai.

Kā raksta Solvita Krese, NSRD bija viena no savdabīgākajām un savrupākajām 80. gadu parādībām Latvijas kultūras telpā, un sen jau kļuvusi par leģendāru kulta grupu ar plašu fanu un sekotāju pulku. Mājās, kur mēdza skanēt NSRD ieraksti, bērni daudzus no tiem ar sajūsmu pieņēma kā savus – „Nāc ārā no ūdens! Ūdenslīdējs ieraudzīs, ieraudzīs un pielīdīs…”, „Neej, dēls, uz Zaķusalu” un citi spilgtie NSRD tēli viņiem derēja tikpat labi kā pieaugušajiem. Teksti, kas iekļauti izlasē “Ūdenslīdējs”, var tikt uztverti un interpretēti dažādi, atkarībā no lasītāja dzīves pieredzes. To sacerēšanā piedalījusies arī Jura Boiko meita Līna, kas tolaik vēl bija maza.

Juris Boiko kā dzejnieks ārpus NSRD dziesmu teritorijas tika pamanīts 2000. gadā, kad saņēma Preses nama rīkotā latviešu oriģinālliteratūras konkursa balvu par dzejoļu krājumu “Dziesmas un dzejas”. Tāpat kā Hardijs Lediņš, Juris darbojās arī mākslā. Ilustrācijās, kuras veidojis mākslinieks un animācijas režisors Edmunds Jansons, uzreiz var pamanīt Hardija Lediņa slaveno mēteli, cepuri un bārdu, bet, ieskatoties acīs skafandrā tērptajam ūdenslīdējam, der atcerēties, ka tieši Juris Boiko iedibināja videomākslas festivālu “Ūdensgabali”, kas katru gadu notiek Daugavā peldošajā mākslas galerijā “Noass”.

Grāmatas tapšanu un izdošanu atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Tētis

Kārļa Vērdiņa grāmatu “Tētis” vērts lasīt arī pieaugušajiem, jo tā piedāvā dzejā ietvertu kritisku un ironisku sociālo lomu spēli, kas rosina bērnus un vecākus domāt par attiecībām ģimenē.

Šajā krājumā īpaši svarīgs tēls ir tētis, kuru daudzos dzejoļos ķer tradicionāli izsmējīgas bultas - kroga varonis ar “alus zobiem”, tukšu solījumu bārstītājs, agresīvs autobraucējs… Tikpat tradicionāli pretsvars viņam varētu būt mīļā un pareizā māmiņa. Taču Vērdiņš spēlē pēc citiem noteikumiem - visi šie stereotipi, groteski pārspīlēti, pārvēršas smieklos, tādējādi tiek pārvarēti un pat aizstāti ar aizkustinošu siltumu un savstarpēju uzticēšanos. Ar smaidu autors izspēlē “mainīto lomu” spēli - mīļais tētis mājās audzina dēlu, bet māmiņa ir tā, kas iet pelnīt naudu.

Daļa krājuma dzejoļu tapuši, dzejniekam atsaucoties uz sociālu pieprasījumu pēc viņa prasmes uzrunāt bērnus tā, lai viņi būtu ar mieru to sadzirdēt - tādi ir cikli “Tētis - šoferis” un traumām veltītie “Bīstamie prieki”. Vērdiņš asprātīgi un poētiski atspoguļo „laikmeta sāpi” –  attiecības starp dzīves apmulsušajiem vecākiem un viņu bērniem, kas ar savu klātbūtni mierina pieaugušos un dod viņiem iespēju būt labākiem: “kad lielie saspiežas virtuvē/ lai mazgātu netīro veļu/ no kotletēm naglām un čiekuriem/ es Saules pilsētu ceļu”. Rūgtā un jautrā ikdienas dzīves poēzija, ko Vērdiņam izdodas noķert savos pantos, māca bērnam mīlēt kritiski un kritizēt, nepārtraucot mīlēt.

Grāmatas ilustrācijas, ko veidojis mākslinieks Reinis Pētersons, pārsteidz ar neparastu un asprātīgu krāsaino zīmuļu izmantojumu - nevis zīmēšanai, bet krāsainu skaidu un zīmuļgalu kompozīcijām.

Grāmata izdota ar VKKF un Rīgas domes atbalstu.

 

Princese pa pastu

Bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs” laiž klajā igauņu rakstnieces un mākslinieces Piretas Raudas (Piret Raud, 1971) stāstu krājumu pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem “Princese pa pastu”, ko tulkojusi Maima Grīnberga.

Šajā grāmatā, ko ilustrējusi pati autore, ir krietna deva humora. Visas 30 princeses, par kurām vēsta Piretas Raudas stāstiņi, ir neparastas un jocīgas: tur ir ačgārnā princese, kura visu dara otrādi, un rejošā princese, kurai kož blusa, drosmīgā princese Mūmija, kurai bail tikai no pelēm, dūmojošā skursteņprincese, kura prinča vietā izvēlas kaķi, un princese ar negantām, nevaldāmām kājām, kuras īstais aicinājums izrādās futbols. Lai kādi sarežģījumi gadās dīvainajām princesēm, stāstiem allaž atrodas jauki un pamācoši nobeigumi.

Citādo princešu stāstu mērķis ir mudināt mazos lasītājus domāt patstāvīgāk, tie uzskatāmi par zināmu protestu pret ierasti salkanajām princešu grāmatām, kuru saturs, pēc Piretas Raudas domām, “bieži ir vienpusīgs, bet ideāli, kurus tās iepotē mazām meitenēm, ir diezgan patukši: dzīves jēga ir būt skaistai, sēdēt skaistā kleitā un gaidīt skaistu princi.” Šī jautrā citādības grāmata būs īsts glābiņš no rozā spiediena un standartizētajām sociālajām lomām. Grāmatu ar prieku lasīs arī pieaugušie.

Pireta Rauda šobrīd ir viena no izcilākajām igauņu bērnu rakstniecēm un ilustratorēm, daudzas viņas grāmatas tiek izdotas citās valstīs. Arī grāmata par princesēm jau iznākusi Francijā un iekarojusi tur popularitāti. Šogad Pireta Rauda par ieguldījumu bērnu literatūrā saņēma Igaunijas Valsts apbalvojumu - Baltās zvaigznes ordeni. Autore pazīstama arī latviešu lasītājiem - izdevniecībā “Liels un mazs” publicēti divu viņas grāmatu tulkojumi latviešu valodā: “Princese Skella un Leta kungs”, (2011, ar autores ilustrācijām), kas saņēma 1. vietu Bērnu žūrijas 3.–4. klašu lasītāju vērtējumā, un.“Berts un otrā B” (2013, ar Mārtiņa Zuša ilustrācijām).

Grāmatas tapšanu un izdošanu atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds un Igaunijas Kultūrkapitāla fonds (programma "Traducta" un Literatūras fonds).

 

Piec ait kalns 

Izdevniecībā “Liels un mazs” iznācis somu dzejnieces Heli Lāksonenas (Heli Laaksonen) dzejoļu krājums bērniem “Piec ait kalns” Guntara Godiņa atdzejojumā, ar somu mākslinieces  Elinas Varstas (Elina Warsta) ilustrācijām.


Heli Lāksonena ir Somijā ļoti populāra dzejniece, kuru lasītāji mīl par asprātību, sirsnību un drosmi atrast dzeju vienkāršajā ikdienas dzīvē. Latvijā lielu interesi un Literatūras gada balvu izpelnījās Guntara Godiņa atdzejotā Heli Lāksonenas grāmata “Kad gos smei”(2012).

Arī Lāksonenas grāmata bērniem uzrunā lasītājus ar asprātību un iejūtību. Dzejniece bērnu mudina būt drošam, varošam un priecīgam. Pat bēdīga ābele, kas klauvē pie durvīm un žēlojas, ka tajā ir dobums, saņem optimistisku atbildi: “Vai tas i kād problem?/ Dobuma i viet prekš laim.”

Grāmatas varoņi ir dažādi dzīvnieki, kas gluži kā cilvēki strīdas un draudzējas, mācās, sporto, raksta sūdzības pagastvecim un ēd picas. Līdzās viņiem dzīvo “mimmīts”- vecmāmiņa, “kriksīts”- mazbērniņš, viņu radi un kaimiņi. Bērni Aija un Dāvis jautros dialogos diskutē, kā pareizi jārunā.  

Heli Lāksonenas dzejoļi uzrakstīti nevis literārajā somu valodā, bet dienvidrietumu Somijas dialektā, ko somi dēvē par “īso valodu”, tādēļ  atdzejojot Guntars Godiņš ņēmis palīgā lībiskā dialekta Vidzemes izloksni un dzejoļiem līdzi devis arī vārdnīciņu. Lasot šo grāmatu un pētot vārdnīciņu, bērnu  uzmanība tiek pievērsta valodas bagātībām - faktam, ka ikvienā valodā ir daudz “mazo valodiņu” jeb dialektu un izlokšņu, kurās runā cilvēki dažādos novados.

Dzejniece jau vairākkārt viesojusies Latvijā, arī tikusies ar bērniem no visas Latvijas dzejas gadagrāmatas “Garā pupa” atvēršanas svētkos 2014. gadā. 2016. gada pavasarī plānot Lāksonenas dzejas tūre bērniem Latvijā.

Tulkojuma un grāmatas tapšanu atbalstījusi somu literatūras popularizēšanas organizācija FILI  un  Valsts kultūrkapitāla fonds.