LV EN

jaunas grāmatas

Puika ar suni. Pirmā burtnīca. Bailes

Grāmatas pirmās burtnīcas atvēršana notiks 25. novembrī 15.00 “Lasāmšķūnī” Žaņa Lipkes memoriālā. Atklāšanā piedalīsies Inese Zandere, Reinis Pētersons, bet par muzikālo noformējumu gādās komponists Jēkabs Nīmanis. Lipkes memoriāls atrodas Mazajā Balasta dambī 8, Ķīpsalā. Sīkāku informāciju par nokļūšanu memoriālā var atrast mājaslapā www.lipke.lv. Grāmatas atklāšanu atbalsta Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta departaments.

Galvenā varoņa prototips ir leģendārā ebreju glābēja Žaņa Lipkes dēls Zigfrīds Ojars, saukts par Zigi. Zēnam bija tikai 8 gadi, kad sākās Otrais pasaules karš. Gan kara laika bīstamie notikumi, kas skāra visus Latvijas iedzīvotājus, gan Ziga vecāku neticamā drosme, glābjot no nāves cilvēkus, ko nacisti bija nolēmuši iznīcināt, zēnam bija smags pārdzīvojums. Zigis savām acīm redz ļaunumu. Sliktie ir tie, kas sit un šauj citus. Daudz grūtāk viņam ir saprast, vai tētis ir labs cilvēks? Zigim nākas domāt par daudzām nesaprotamām lietām, ko dara pieaugušie. Viņa ģimeni no malas vēro kaimiņu meitene Silvija.

Pirmās burtnīcas notikumi risinās 1941. gada vasarā un rudenī, un noslēdzas ar traģisku ainu - Rīgas geto iemītnieku izdzīšanu, lai nogalinātu viņus Rumbulas mežā. Burtnīcas 7 nodaļas stāsta par noslēpumiem, bailēm un Ziga uzticamo draugu – suni Džeri. Dokumentālas liecības autore savij ar iztēli, veidojot sižetisku, emocionālu prozu, dodot bērniem iespēju ielūkoties sarežģītajos otrā pasaules kara notikumos un ieraudzīt tur pašu galveno – cilvēka individuālās izvēles iespēju, kas pastāv vienmēr, arī visgrūtākajos laikos; iespēju būt cilvēcīgam.

Garstāsta “Puika ar suni” pirmajai burtnīcai nākamgad sekos vēl divas, aktualizējot pirmskara laika praksi izdot romānus turpinājumos. Jau drīzumā visas trīs burtnīcas būs iespējams abonēt šajā mājaslapā. Visas burtnīcas tiks izdotas ierobežotā tirāžā.

Burtnīcas dizains, ko veidojuši Rūta Briede un Artis Briedis, atsauc atmiņā grāmatas, ko savā bērnībā lasīja mazais Zigfrīds Lipke - viņa grāmatplauktā bija pirmskara “Mazās Jaunības Tekas” un kara laika izdevumi vienkāršos mīkstos vākos. Vēl vairāk šo pagājušā laika sajūtu pastiprinās mūsdienās aizmirsts grāmatnieku paņēmiens - grāmatas lapas tās pirmajam lasītājam ir jāatgriež pašam.

Pēc Ineses Zanderes stāsta motīviem tiek uzņemta Dāvja Sīmaņa filma “Tēvs nakts”. Grāmata izdota sadarbībā ar Žaņa Lipkes memoriālu, tās izdošanu atbalsta Rīgas dome un projekts Rīga 2014.


Loranga

Barbru Lindgrēnes darbs "Loranga, Masarīns un Daratanjans" latviski pirmoreiz iznāca pirms vairāk nekā divdesmit gadiem bērnu literatūras sērijā "Sprīdīša bibliotēka". Tagad latviešu lasītājiem ir iespēja šo darbu iepazīt no jauna svaigā redakcijā kopā ar otru daļu "Loranga, Loranga". Abas grāmatas nu apkopotas vienā sējumā ar pašas autores ilustrācijām – tieši tā, kā šo bērnu literatūras klasiku oriģinālmēlē raduši iepazīt lielie un mazie zviedru lasītāji.

Grāmata vēstī par zēnu vārdā Masarīns un viņa tēti Lorangu, kuri kopā mitinās lauku mājā. Loranga, kurš vienmēr nēsā halātu un kam galvā uzvilkts adīts tējkannas sildītājs ar ziedu rakstu, ir bērnišķīgs un bezatbildīgs bohēmists. Netālu malkas šķūnītī dzīvo arī Masarīna bažīgais un neirotiskais vectēvs Dartanjans, kurš arvien izdomā sev jaunas kaites. Kopā viņi vada bezrūpīgu, piedzīvojumiem pilnu dzīvi. Lindgrēnes radītajā pasaulē var notikt jebkas un ar jebkuru – gružu kaudzē dzīvo žirafe, kas nozog un apēd Lorangas un Masarīna gultas, bet šķūnī mājo vairāki desmiti tīģeru. Katra pāršķirtā "Lorangas" lappuse sola lasītājam pārsteigumu un smieklus, jo Barbru Lindgrēne un viņas varoņi pat nedomā darīt to un rakstīt tā, kā lasītājs pieradis. Rezultāts ir krāsains un trakulīgs notikumu virpulis, kurā realitāte nav nošķirama no fantāzijas.


Kur pazuda saimnieks?

Šī ir grāmata lieliem, gandrīz jau pieaugušiem bērniem. Stāstos uz dažādiem nozīmīgiem, traģiskiem Latvijas vēstures notikumiem var paraudzīties nevis ar cilvēku, bet gan mājās, kūtīs un pagalmos mītošo dzīvnieku un putnu, pat kukaiņu acīm. Kur pazuda saimnieks? Vēl vakar vai pat šodien viņš bļodiņā ielēja svaigu ūdeni, pienesa barību, rūpējās, bet tad piepeš kaut kur pazuda. Izgāja no mājas, tika aizvests, aizbrauca līdzi svešiem, neatgriezās. Katram no stāstiem rakstnieks dod līdzi atslēgu - īsu skaidrojumu, kas palīdzēs labāk saprast attēloto laika posmu Latvijas vēsturē no 20. gadsimta sākuma līdz pat mūsdienām. 

 

 

 

 

 

 

 

Sveiks, Vali!

“Valis ir vecs tikai no ārpuses. Iekšpusē viņš ir tikai drusku pieaugušāks par Spindzeli, jo māk ātri lasīt, rakstīt un rēķināt, un viņam viss skaidrs par bankas karti. Citādi Valis ir tieši tikpat vecs kā Spindzele, tikai lielāks un ar ūsām. Valis ir arī viltīgs – viņa iekšpuses vecumu zina tikai Spindzele, citiem Valis ir cienījamā vecumā. Tā Mamma saka, jo viņiem abiem ar Tēti Valis tēlo vectētiņu. Spindzele ir solījusies nekad viņu nenodot, izstāstot par Vaļa iekšpuses jaunumu, un viņa nekad, nekad to nedarīs. Valis pats to bija lūdzis – citādi viņu arī pielikšot pie kāda jaunu cilvēku darba, un viņi vairs nevarēšot visu dienu kopā darboties ap savām lietām un noslēpumiem.”

Tomēr Lote pamana, ka tad, kad abi nerotaļājas, vectēvs reizēm šķiet daudz vecāks un vientuļāks. Cilvēkos viņš ir kluss un noslēgts. Kamēr Lote parkā spēlējas ar citiem bērniem, viņš sēž uz soliņa un klusē, lai gan turpat blakus ir citi pensionāri. Lote pamana, ka vectēvs nevienu svešu nesveicina, pat viņas parka draudzenes Signes vecmāmiņu. Bet Lotei taču ir mācīts, ka jāsveicina visur - gan ieejot zobārsta kabinetā, gan nejauši satiekoties kāpnēs. Un viņa ķeras pie sava vectēva audzināšanas.