Andre Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason, 1973) ir islandiešu autors un dokumentālo filmu režisors. Viņš studējis islandiešu valodu un literatūru, raksta dzeju, lugas, stāstus, romānus, esejas un bērnu grāmatas. Viņa darbu tulkojumi publicēti un dokumentālās filmas demonstrētas vairāk nekā 40 valstīs.
Šī gada septembrī Andre Snaijs Magnasons apmeklēs Latviju, lai piedalītos Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivālā, kas norisināsies no 26. līdz 28. septembrim.
“Laika lāde” ir otrā autora grāmata, ko latviešu valodā izdevusi izdevniecība “Liels un mazs” – pirmā bija “Zilās planētas stāsts”.
Vai tu varētu pastāstīt mazliet par to, kas tevi iedvesmoja rakstīt “Laika lādi” un no kurienes radās ideja?
Ideja nāk no šķirsta. Kā Ērkšķrozīte un Sniegbaltīte varēja tik ilgi palikt savos šķirstos? Kā var pavadīt simts gadus šķirstā? Varbūt tur bija kāda cita maģija, nevis “viņas vienkārši gulēja”. Varbūt laiks nevarēja iekļūt šķirstā, un es iedomājos – varbūt šķirsts bija austs no tik ciešiem zirnekļu tīkla pavedieniem, ka laiks nespēja izlauzties cauri tā sienām.
Un tad es domāju – ja kāda organizācija kā “Ikea” radītu ko tādu un dotu mums iespēju izvairīties no lietainām dienām, garlaicīgām dienām, Trampa gadiem, februāriem un novembriem. Vienkārši baudīt labākās dienas un izlaist garlaicīgās.
Man tagad ir 50 gadi, un viena septītā daļa no manas dzīves ir pavadīta pirmdienās. Septiņi gadi pirmdienās! Briesmīga laika izšķiešana. Es izskatītos daudz jaunāks, ja būtu izlaidis pirmdienas. Neesmu pārliecināts, vai būtu kaut ko zaudējis. Es tātad fantazēju par to, kas notiktu, ja mēs varētu izvēlēties… ne gluži ceļot laikā, bet citādi kontrolēt laiku. No šī uzstādījuma izauga doma izpētīt, kā galu galā visi izvairītos no jebkā, kas ir garlaicīgs. Un nebūtu neviena, kas risinātu problēmas.
Tā kļuva par metaforu tam, kā mēs atliekam lietas. Ja paskatāmies, piemēram, uz vides krīzi – viss vienmēr tiek atlikts uz nākamo gadu vai gadu pēc tam. Tā ir rotaļa ar laiku, bet arī sava veida alegorija par sabiedrību vai pat komisks skatījums uz to, kā mēs darbojamies.
Pagājuši vairāk nekā 10 gadi, kopš pirmo reizi tika izdots šis stāsts. Vai nesenie notikumi pasaulē ir mainījuši tavu skatījumu uz to, vai tu kaut ko mainītu pašā stāstā, ja rakstītu grāmatu šodien?
Es domāju, ka stāsts joprojām ir ļoti aktuāls, diemžēl pat vēl aktuālāks. Kaut vai trakais karalis, kurš atkal vēlas iekarot pasauli – mēs redzam, kā šādi tēli atkal parādās mūsu pasaulē. Atliek tikai paskatīties nedaudz uz austrumiem no jūsu valsts, lai redzētu šāda tipa cilvēkus, kuri cilvēces vēsturē ir izraisījuši tik daudz ciešanu – vienmēr ejot pa vienu un to pašu ceļu.
“Laika lādes” stāsts to visu ieauž tādā kā bērnu grāmatā.
Tu saki – “tādā kā bērnu grāmatā”. Vai ar to domā, ka stāsts nav tikai bērniem, bet paredzēts arī vecākiem lasītājiem? Kā tu redzi šādas grāmatas vietu starp dažādām paaudzēm?
Mani vienmēr ir nodarbinājusi ideja par grāmatu ģimenei. Man patiešām nepatīk dalīt lasītājus mērķa grupās, un, piemēram, gan Turcijā, gan Brazīlijā šī grāmata ir ļoti populāra 18–25 gadus vecu jauniešu vidū. Iecienīta gan jaunāku, gan vecāku lasītāju vidū – gan bērniem, gan vecākiem, kuri to lasa kopā ar bērniem.
Kā rakstniekam man nekad nav bijis mērķa uzrunāt kādu konkrētu auditoriju. Es gribu cilvēkus satuvināt. Mani ir vadījusi ilgošanās pēc tā, lai dažādas paaudzes varētu baudīt vienas un tās pašas lietas un sajust savstarpēju saikni. Tas ir tas, uz ko es tiecos savā grāmatā.
Jau pavisam agri sapratu – lielākais sasniegums man kā rakstniekam būtu uzrakstīt bērnu grāmatu, kuru bērns ne tikai izbauda savā bērnībā, bet vēlāk lasa savam bērnam un atrod tajā jaunus slāņus, kas viņu uzrunā jau kā pieaugušo. Tajā brīdī lasītājs saprot, ka autors viņu kaut kādā veidā ir cienījis, iedodot vairākus nozīmes līmeņus. Es uzskatu, ka laba bērnu grāmata vienlaikus uzrunā vairākas paaudzes
Kādu lomu, tavuprāt, bērnu literatūra var spēlēt, palīdzot lasītājiem saprast ne tikai laiku, kurā dzīvojam, bet arī nākotni?
Piemēram, ja salīdzina smadzenes ar datoru, tad laba grāmata ir kā datorprogramma. Laba bērnu grāmata ir kā operētājsistēma. Manas smadzenes darbojas ar
operētājsistēmu, ko iestatīja Astrida Lindgrēne vai brāļu Grimmu pasakas un tamlīdzīgi darbi.
Un tā grāmatas tavā prātā kļūst ļoti lielas. Tās aizņem daudz vietas – tavās vērtībās, idejās, sapņos par nākotni. Tās var būt ļoti cieši savijušās ar labākajām bērnībā lasītajām grāmatām.
Tāpēc grāmata nav tikai, lai bērnu izklaidētu – tā ievieš lietas, kas it kā “pielīp” un paliek. Es domāju, kad gulēsi uz nāves gultas un uzskaitīsi desmit grāmatas, kas tevi visvairāk iedvesmojušas, vismaz piecas no tām vienmēr būs bērnu grāmatas.
Bērnībā ir vieglāk atrast grāmatu, kas maina tavu dzīvi. Tajā vecumā dzīve ir vieglāk maināma, tu esi uzņēmīgāks pret jaunām idejām un mācies.
Daži saka: “Ak, es labprāt uzrakstītu bērnu grāmatu. Tas taču ir vieglāk, nekā rakstīt pieaugušajiem.” Bet es tā nedomāju. Tā ir līdzīga māksla, bet ir vēl grūtāk atrast to pareizo ceļu.
“Laika lāde” ir izdota 20 valodās, un “Zilās planētas stāsts” – 40. Man ir bijis tas gods satikt simtiem, varbūt tūkstošiem bērnu daudzās valstīs.
Vai atminies kādas īpaši spilgtas lasītāju atsauksmes par “Laika lādi”?
Es jutos ļoti lepns, ka šī grāmata tika izdota Ukrainā un tur tika izmantota kā filozofiska pasaka, lai palīdzētu bērniem tikt cauri grūtībām, tiešā veidā neatsaucoties uz patieso realitāti, kas notiek viņiem apkārt. Tas parāda, cik svarīgi ir veidot tādu stāstu, kas zināmā mērā atspoguļo realitāti, bet neietver tajā visas tās detaļas, lai varētu runāt citā, dziļākā līmenī, tieši neuzrunājot bērna patiesās bailes. Tas mani patiesi aizkustināja.
"Liels un mazs" sagatavoti ierosmes materiāli grāmatai "Laika lāde" izmantošanai mācību procesā skolās, bibliotēkās un mājās
Man ļoti patīk šis piemērs. Tas parāda, kā bērna dzīves konteksts maina to, kā grāmata tiek uztverta. Un tu ar savu grāmatu spēj par to runāt un, iespējams, mazināt šo nastu, to neminot vārdā.
Tas ir līdzīgi kā ar globālo sasilšanu – kā par to runāt skolās vai plašākā mērogā? Literatūrā šis jautājums bieži tiek pasniegts caur klimata distopiju. Bērns skrien, pasaule deg, un viņš neko īsti nevar darīt, tikai izdzīvot. Nav nekādas rīcībspējas, tas ir tikai brīdinājums par pasaules galu.
Protams, var teikt, ka klimata distopija nav nekāda fantāzija – tā attēlo reālistiskas, drūmas sekas, kas mūs sagaida. Bet, manuprāt, šāda veida filozofiska
pasaka nav distopija un tāpēc var tikt izmantota kā pamats sarunai.
Grāmatas, kuras izmanto skolās, var kalpot daudz plašākām sarunām – par draudzību, līderību, atbildību.
Vai ir kas tāds, ko vēlies pateikt “Laika lādes” lasītājiem Latvijā?
Es ar nepacietību gaidu, lai redzētu, kā viņiem šis stāsts patiks.
Ar grāmatas “Laika lāde” autoru Andri Snaiju Magnasonu sarunājās Lote Šteina.
Grāmatas “Laika lāde” izdošana un Andre Snaija Magnasona vizītes Latvijā ir daļa no izdevniecības īstenotā projekta “Bērnu Eiropa”, kas saņēmis atbalstu ES programmā "Radošā Eiropa".
