Beļģu ilustratore Kitija Krauzere (Kitty Crowther) ir viena no mūsdienu izcilākajām bilžu grāmatu autorēm, prestižās Astrides Lindgrēnes memoriālās balvas laureāte. Latviešu lasītājiem jau pazīstama ar “Liels un mazs” izdotajām grāmatām “Skrību skrābu tvīt plunkš!”, pēc kuras motīviem veidota arī Latvijas leļļu teātra izrāde, "Mazie nakts stāsti", “Ezera Annija”, kā arī ilustrācijām Ulfa Starka stāstam “Bēguļi”.
Kitijas īpašo jūtīgumu un niansēto vizuālo valodu ietekmējis tas, ka viņai kopš bērnības ir dzirdes traucējumi. Kitijas izcelsme – tēvs brits, māte – zviedriete, dzimusi Beļģijā un dzīvojusi franču valodas vidē. Viņu iespaidojusi arī ar skandināvu un britu bērnu grāmatu tradīcija.
Rīgas grāmatu svētku apmeklētājiem Kitija stāstīs par savu daiļradi un jaunāko latviski izdoto grāmatu “Es gribu sunīti, vienalga kādu”, ko no franču valodas tulkojusi Elīna Brasliņa. Satiec autori Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 20. un 21. martā!
Jūsu darbos bieži sastopami tēli, kuri jūtas citādi vai mazliet vientuļi. Vai tas ir apzināts radošais virziens?
Vai tad mēs visi neesam atšķirīgi? Cilvēkos visvairāk mīlu neatkārtojamību. Taču man bija vajadzīgs laiks, lai atrastu īsto atbildi uz šo jautājumu. Dziļi sirdī domāju, ka rakstu un zīmēju tiem bērniem, kuri jūtas ārkārtīgi vientuļi.
Atvērums no grāmatas "Es gribu sunīti, vienalga kādu"
Grāmatām manā bērnībā bija milzīga nozīme, tās man it kā teica – kādu dienu viss būs labi. Es uzaugu ar dzirdes traucējumiem. Man bija dzirdes aparāti, arī brilles un zobu breketes. Mani vecāki nebija diez ko emocionāli nobrieduši, tāpēc man nācās ātri pieaugt. Taču mans tēvs bija izcils stāstnieks, un māte zināja, cik svarīgas ir grāmatas. Mani īpaši aizkustināja stāsti par iniciācijas ceļojumiem, par varoņiem, kuri dodas pasaulē un atgriežas citādi.
Grāmatā ļoti smalki iezīmēta bērnu savstarpējā hierarhija – kas kurš ir “labāks”, kam kuram ir “pareizāks” suns. Kā jūs redzat šo konkurences un salīdzināšanas kultūru mūsdienu bērnu vidē?
Tās ir visur, mēs piederam vai cenšamies piederēt kādai grupai. Bērnībā es biju hierarhijas apakšā. Par laimi, man bija spēcīga iekšējā pasaule. Pusaudžu gados kļuvu stiprāka, man bija dumpinieciski draugi, un tas bija brīnišķīgi.
Atvērums no grāmatas "Es gribu sunīti, vienalga kādu"
Bērni var būt nežēlīgi, un šodien to pastiprina sociālie tīkli. Mobings ir kā sērga. Tomēr man ir žēl pāridarītāju, viņi bieži ir ļoti vāji un zaudējuši saikni ar sevi, savu iekšējo pasauli. Viņiem vajadzīga palīdzība. Viņi taču arī paši dzīvo kā ellē.
Vai bilžu grāmatas var palīdzēt bērniem iemācīties empātiju?
Miljons reižu jā! Bērnībā man bija kāda franču grāmata par sētnieku ar tumšu ādu, kurš atrada mazas meitenes sarkano dūraini un uzlika to slotas galā, lai viņa to varētu pamanīt. Tas bija vienkāršs, bet ļoti cilvēcīgs žests. Mūsu skolā bija apkopējs, kurš man atgādināja šo varoni. Es jutu ar viņu slepenu saikni, it kā viņš būtu tas vīrs no grāmatas. Grāmatas bērniem var iemācīt empātiju nevis ar pamācībām, par to, kā jāuzvedas, bet ar stāstiem, kas iemāca just.
Jūsu ilustrācijām ir ļoti atpazīstams stils — šķietami vienkāršs, bet emocionāli dziļš. Kā jūs pati raksturotu savu vizuālo valodu?
Es neesmu pārliecināta, vai tas ir stils. Drīzāk tas ir kā balss tembrs, veids, kā es dziedātu. Dažās balsīs ir tik daudz emociju, it kā katrai skaņai būtu vairāki slāņi. Es strādāju ļoti organiski. Ja man būtu jāapraksta, ko daru, es teiktu, ka tas nav ļoti reālistiski. Tas ir līdzsvars starp tukšo un piepildīto. Tur ir enerģija, tas liek kaut ko sajust. Kāds draugs reiz teica, ka man piemīt spēja “iznomazgāt cilvēkiem acis”, tas ir, mainīt to, kā viņi skatās uz lietām. Tas bija skaists kompliments.
Vai bērni ilustrācijas lasa citādi nekā pieaugušie?
Ir svarīgi bērniem lasīt priekšā jau no pavisam agra vecuma. Man ir brīnišķīgas atmiņas par lasīšanu priekšā saviem dēliem, kad viņi bija vēl zīdaiņi. Jūs būtu pārsteigti par to, ko bērni spēj ieraudzīt un saprot. Turklāt katrs bērns ir citāds, un noteikti ne tāds, kādi bijāt jūs paši bērnībā.
Atvērums no grāmatas "Es gribu sunīti, vienalga kādu"
Esmu laimīga, jo manas grāmatas lasa visa ģimene, no pašiem mazākajiem līdz vecvecākiem. Dažkārt katrs ģimenes loceklis vēlas grāmatu tikai sev. Tas man sniedz lielu gandarījumu.
Vai teksts un attēls jūsu darbos rodas vienlaikus, vai viens ved otru?
Pirmajos piecpadsmit darba gados, mana pirmā grāmata tika izdota 1994. gadā, man bija skaidra sistēma – vispirms zīmējums, pēc tam teksts. Zīmējums, teksts, zīmējums, teksts. Tagad esmu daudz prasīgāka pret sevi. Strādāju vairākās skiču kladēs, ar dažādiem formātiem un papīriem. Sagatavošanās kļuvusi ilgāka.
Ko jums pašai nozīmē darbs bērnu literatūrā – vai tā ir atbildība, brīvība vai misija?
Es to redzu kā māju dziļā, tumšā mežā, kur logā deg gaisma. Tur var atrast patvērumu un uz brīdi aizmirst bailes vai vientulību. Vai piedzīvot skaistu brīdi kopā ar savējiem. Tas ir maģiski, ka varu to piedāvāt.
"Liels un mazs" sagatavoti ierosmes materiāli grāmatai "Es gribu sunīti, vienalga kādu" izmantošanai mācību procesā skolās, bibliotēkās un mājās
Šķiet, ka sekojat līdzi un daudz zināt par notikumiem dažādu valstu bērnu grāmatu ilustrācijā, bilžu grāmatās. Kādas tendences saskatāt?
Agrāk sekoju tam daudz rūpīgāk, tagad mani vairāk aizrauj māksla, amatniecība, zinātne, arheoloģija, mīti. Man kādreiz jākļūst par vecmāmiņu, lai varētu kopā ar mazbērniem ceļot pa grāmatām.
Mani joprojām fascinē autori un ilustratori ar unikālu balsi, kas ir patiesa un godīga. Tomēr domāju, ka mums trūkst patiesi izcilu stāstnieku. Ir daudz skaistu, poētisku un mākslinieciski augstvērtīgu grāmatu, un tās ir vajadzīgas. Taču mani sarūgtina, ja tajās nav stāsta. Mūsu būtībai, mūsu cilvēcībai ir vajadzīgi stāsti. Spēcīgi stāsti, lai mēs saprastu, kas mēs esam.
Grāmatas “Es gribu sunīti, vienalga kādu” izdošana un Kitijas Krauzeres vizītes Latvijā ir daļa no izdevniecības īstenotā projekta “Bērnu Eiropa”, kas saņēmis atbalstu ES programmā "Radošā Eiropa".
