Guntars Godiņš (1958) – dzejnieks, atdzejotājs un tulkotājs. Dzejā ienācis 70. gadu otrajā pusē, pieder pie tā sauktās Klāva Elsberga paaudzes (arī Māris Melgalvs, Pēters Brūveris, Egils Zirnis), kas skarbi un ironiski attiecās pret padomju dubultmorāli, veidojot jaunu skatījumu uz dzīves vērtību sistēmu atšķirībā no iepriekšējo paaudžu latviešu dzejniekiem. Piecu dzejoļu krājumu autors, kura dzejā sākotnēji lirisko, nedaudz vēlāk – ironisko, dusmīgo, epatējošo balsi, arī poētiskos eksperimentus grafiskajā dzejā nomaina poētisks vērojums, uzmanības koncentrēšana uz mirkli, sīkajām lietām un klusumu. Tulkojis un atdzejojis ap 80 darbu, reizē būdams kultūrpolitiķis, kas padziļina literāros sakarus starp latviešu, igauņu, somu un zviedru literatūru. Strādājis Latvijas radio, žurnālos “Avots” un “Latvju Teksti”, Latvijas Rakstnieku savienībā un diplomātiskajā dienestā, veicot kultūras atašeja pienākumus Igaunijas Republikā.
