Vafeļu sirdis
-
Grāmata par divu labāko draugu, jūtīgā un uzticamā zēna Trilles un pārdrošās, temperamentīgās meitenes Lēnas gaitām viena notikumiem bagāta gada garumā, no vieniem vasaras saulgriežiem līdz nākamajiem. Abi bērni ir deviņus gadus veci. Autore prot radīt brīnišķīgu bērnības pasauli, kurā dzīvot ir ārkārtīgi interesanti, lai arī ne vienmēr viegli, kur bezrūpīgs prieks mijas ar smagām skumjām, kur bērniem ir ļauts vienkārši būt un dzīvot, pētīt un atklāt, riskēt, vilties un uzvarēt, un augt.
Bērni izspēlē pirātu uzbrukumu un Otro pasaules karu, iejūtas ielu muzikantu ādā, mēģina savākt dzīvniekus tēvoča kuterī kā Noasa šķirstā, iekārto pansionātu vecam zirgam, dodas bīstamos braucienos vectēva mopēda kastē, kāpj kalnos, lai dzītu aitas mājās no ganībām. Reizēm kaut kas noiet gaužām greizi. Trilles tētis kļūst pavisam liels un sarkans, kad saniknojas: „Nekad vairs tā nedarīsim, to vien dzirdu! Jūs ar Lēnu tāpat nekad nedarāt otrreiz vienu un to pašu. Jūs tikai izdomājat jaunas trakulības!” Bet Lēna iebilst: „Es neesmu traka. Man tikai patīk, ja viss kust uz priekšu.”
Vectēvs vai vectante vienmēr mīļi un saprotoši palīdz bērniem visu nokārtot. Taču gadās arī kaut kas tāds, kur palīdzēt neviens nevar – piemēram, vectantes nāve. Kurš tagad ceps vafeļu sirdis, samīļos un mierinās? Turklāt Lēnai nav tēta, lai gan viņa mēģina to sameklēt, izliekot sludinājumu. Un Trille, kas vienmēr gatavs Lēnai palīdzēt, nemaz nezina, vai viņš ir Lēnas labākais draugs. Un ko Trillem darīt, ja viņa labākais draugs pēkšņi pārceļas dzīvot citur, tālu projām? Stāstā mijas skarbums un mīļums, tā beigas ir labas un cerību pilnas.
Marija Parra (Maria Parr; 1981) ir norvēģu rakstniece, kas bērnu literatūrā debitēja 2005. gadā. Pēc maģistrantūras studijām Bergenas Universitātē Marija Parra strādājusi par vidusskolas skolotāju, bet jau kopš 2012. gada nododas tikai rakstniecībai. Divas reizes saņēmusi nozīmīgo Norvēģijas literāro balvu Brageprisen, kā arī citas. Viņas spēja runāt par smagām tēmām, nezaudējot humoru un labestību, ir apbrīnojama.
Grāmatu ilustrējusi Bū Geusta (Bo Gaustad; 1946).
Tulkotāja Jolanta Pētersone (1978) tulko no norvēģu, zviedru, krievu un portugāļu valodas. Latvijas Kultūras akadēmijā viņa apguvusi norvēģu valodu un kultūras teoriju, savukārt Latvijas Universitātē – baltu filoloģiju. Aktīvi seko līdzi bērnu literatūras jaunumiem.
Grāmatas dizaina adaptāciju veidojis Ivs Zenne.
Grāmatas tapšanu un izdošanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds un Norvēģu tulkojumu atbalsta programma NORLA.
Grāmata par divu labāko draugu, jūtīgā un uzticamā zēna Trilles un pārdrošās, temperamentīgās meitenes Lēnas gaitām viena notikumiem bagāta gada garumā, no vieniem vasaras saulgriežiem līdz nākamajiem. Abi bērni ir deviņus gadus veci. Autore prot radīt brīnišķīgu bērnības pasauli, kurā dzīvot ir ārkārtīgi interesanti, lai arī ne vienmēr viegli, kur bezrūpīgs prieks mijas ar smagām skumjām, kur bērniem ir ļauts vienkārši būt un dzīvot, pētīt un atklāt, riskēt, vilties un uzvarēt, un augt.
Bērni izspēlē pirātu uzbrukumu un Otro pasaules karu, iejūtas ielu muzikantu ādā, mēģina savākt dzīvniekus tēvoča kuterī kā Noasa šķirstā, iekārto pansionātu vecam zirgam, dodas bīstamos braucienos vectēva mopēda kastē, kāpj kalnos, lai dzītu aitas mājās no ganībām. Reizēm kaut kas noiet gaužām greizi. Trilles tētis kļūst pavisam liels un sarkans, kad saniknojas: „Nekad vairs tā nedarīsim, to vien dzirdu! Jūs ar Lēnu tāpat nekad nedarāt otrreiz vienu un to pašu. Jūs tikai izdomājat jaunas trakulības!” Bet Lēna iebilst: „Es neesmu traka. Man tikai patīk, ja viss kust uz priekšu.”
Vectēvs vai vectante vienmēr mīļi un saprotoši palīdz bērniem visu nokārtot. Taču gadās arī kaut kas tāds, kur palīdzēt neviens nevar – piemēram, vectantes nāve. Kurš tagad ceps vafeļu sirdis, samīļos un mierinās? Turklāt Lēnai nav tēta, lai gan viņa mēģina to sameklēt, izliekot sludinājumu. Un Trille, kas vienmēr gatavs Lēnai palīdzēt, nemaz nezina, vai viņš ir Lēnas labākais draugs. Un ko Trillem darīt, ja viņa labākais draugs pēkšņi pārceļas dzīvot citur, tālu projām? Stāstā mijas skarbums un mīļums, tā beigas ir labas un cerību pilnas.
Marija Parra (Maria Parr; 1981) ir norvēģu rakstniece, kas bērnu literatūrā debitēja 2005. gadā. Pēc maģistrantūras studijām Bergenas Universitātē Marija Parra strādājusi par vidusskolas skolotāju, bet jau kopš 2012. gada nododas tikai rakstniecībai. Divas reizes saņēmusi nozīmīgo Norvēģijas literāro balvu Brageprisen, kā arī citas. Viņas spēja runāt par smagām tēmām, nezaudējot humoru un labestību, ir apbrīnojama.
Grāmatu ilustrējusi Bū Geusta (Bo Gaustad; 1946).
Tulkotāja Jolanta Pētersone (1978) tulko no norvēģu, zviedru, krievu un portugāļu valodas. Latvijas Kultūras akadēmijā viņa apguvusi norvēģu valodu un kultūras teoriju, savukārt Latvijas Universitātē – baltu filoloģiju. Aktīvi seko līdzi bērnu literatūras jaunumiem.
Grāmatas dizaina adaptāciju veidojis Ivs Zenne.
Grāmatas tapšanu un izdošanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds un Norvēģu tulkojumu atbalsta programma NORLA.
Atsauksmes
