Zviedru rakstnieces Moni Nilsones (Moni Nilsson) grāmata “Caciki un Muterīte” jau gadiem ir iemīļota lasītāju vidū dažādās valstīs un joprojām uzrunā arvien jaunas paaudzes. Stāsts par zēnu Caciki, viņa brīvdomīgo mammu un vēlmi iepazīt tēti Grieķijā ir vienlaikus sirsnīgs, humoristisks un patiess.
Par to, kā radies šis varonis, kāpēc grāmata saglabā savu aktualitāti un ko nozīmē rakstīt bērniem, sarunājamies ar autori Moni Nilsoni.
Kā radās ideja par Caciki? Vai atceraties brīdi, kad šis varonis pirmo reizi parādījās jūsu iztēlē?
Parasti, sākot rakstīt grāmatu, man galvā ir tikai viens teikums vai sajūta. Dažreiz tikai sākums un beigas, un tad es ļauju sev doties piedzīvojumā.
Zināju, ka gribu uzrakstīt pozitīvu stāstu par vientuļo mammu un viņas dēlu. Tajā laikā ļoti maz grāmatu bija par viena vecāka ģimenēm, un, ja bija, tās parasti bija skumjas. Bērnam vienmēr radās problēmas, un beigās viņš palīdzēja mammai vai tētim atrast jaunu mīlestību, un viss kļuva labi. Tas bija pilnīgi pretēji realitātei.
Atvērums no grāmatas "Caciki un Muterīte"
Tāpēc man bija liela vēlme uzrakstīt grāmatu par laimīgu un drošu dzīvi kopā ar mammu. Tajā laikā Zviedrijā gandrīz nebija arī grāmatu par bērniem, kuri nav simtprocentīgi “zviedriski”, kas arī neatbilda realitātei. Es gribēju rakstīt arī viņiem.
Biju pārsteigta, cik daudz vēstuļu es saņēmu no bērniem, kuri domāja, ka esmu rakstījusi par viņiem, un no vecākiem, kuri man pateicās, jo beidzot bija varējuši ar bērniem runāt par trūkstošo vecāku.
Tas, ka tēvs kļuva tieši par grieķi, bija tikai mana slinkuma dēļ. Es labi pazinu Grieķiju. Dažas lietas, kas notiek ar Caciki, es pati piedzīvoju bērnībā Grieķijā.
Viens no svarīgiem motīviem grāmatu sērijā par Caciki ir zēna vēlme satikt savu tēti Grieķijā. Kāpēc šī identitātes meklēšana jums šķita stāstam svarīga?
Domāju, ka ikviens vēlas satikt un iepazīt savus vecākus. Kad Caciki sāka iet skolā un viņa pasaule kļuva plašāka, viņš nevarēja nejust, ka viņš un mamma atšķiras no citiem un ka nav godīgi, ka mamma viņu ir turējusi tālu no tēva.
Atvērums no grāmatas "Caciki un Muterīte"
“Caciki un Muterīte” tika sarakstīta 90. gados, bet daudziem lasītājiem šodien ir sajūta, ka tā varētu būt rakstīta pavisam nesen. Kas, jūsuprāt, piešķir šim stāstam nepārejošu vērtību? Vai pastāv kāda atslēga, lai radītu bērnu grāmatu, kas paliek aktuāla vairākām paaudzēm?
Kaut man būtu tā atslēga! Varbūt tas, ka Caciki šķiet īsts, ka bērni var ar viņu identificēties, ar viņa domām un jūtām? Varbūt arī humora un nopietnības līdzsvars? Tas, ka grāmata ir godīga un patiesa pret bērnu? Arī tas, ka pieaugušie tajā ir īsti cilvēki ar jūtām, kas rīkojas gan labi, gan slikti, nevis tikai stereotipiski.
Pasaule mainās, bet, manuprāt, mūsu jūtas paliek tās pašas.
Jūsu grāmatas bieži tiek slavētas par ļoti autentisku bērna balsi. Kā jums izdodas tik pārliecinoši atrast bērna skatpunktu?
Tā ir grūtākā darba daļa, rakstot grāmatas, kur galvenie varoņi ir bērni. Tev ir jāaizmirst viss, ko esi iemācījies. Jāskatās uz pasauli ar jaunām acīm, jāredz brīnumi, nesaprotamais, jāatceras, kā spēlēties un izmantot iztēli. Bet tā ir arī jautrākā daļa. Tā ir iespēja vēlreiz no jauna piedzīvot pasauli.
Atvērums no grāmatas "Caciki un Muterīte"
Vai, radot Caciki tēlu, iedvesmojāties no reāliem cilvēkiem, vai arī viņš piedzima jūsu iztēlē?
Laikā, kad rakstīju šo grāmatu, ap mani bija bērni, manējie un viņu draugi. Es biju briesmīga mamma. Vienmēr brīvprātīgi organizēju ballītes skolā, devos līdzi ekskursijās, uzdevu pārāk daudz jautājumu gan saviem bērniem, gan viņu draugiem, noklausījos… Tāpēc var teikt, ka es drīzāk esmu zaglis, nevis rakstniece.
Humoram grāmatā ir liela nozīme, pat tad, kad stāsts skar nopietnas emocijas. Vai jūsu humors rodas dabiski, vai arī tas ir apzināts paņēmiens, lai līdzsvarotu stāstu?
Humors ir visgrūtākais, to nevar notēlot. Vismaz es nevaru. Man tas ir organisks. Caciki un Pērs Hammars ir smieklīgi cilvēki, un tad arī stāsts kļūst smieklīgs. Un, manuprāt, humors ir svarīgs, jo, ja tu kādam liec smieties, tad nopietnība un skumjas trāpa vēl spēcīgāk. Diemžēl bērnu grāmatās mēdz gadīties, ka autors skatās uz bērnu no augšas, padara gan bērnus, gan pieaugušos muļķīgus un smejas par viņiem. Es to nevaru ciest.
Kāds bērns jūs pati bijāt? Vai grāmatas un stāsti jums bija svarīgi bērnībā?
Baidos, ka biju bez robežām, ne no kā nebaidījos, biju patstāvīga un ar bagātu iztēli.
Un jā, grāmatas bija ļoti svarīgas. Es lasīju visu laiku. Visu, izņemot komiksus, tos man neļāva lasīt. Lasīšana bija vienīgais, ko varēja darīt, ja nebija nekā cita. Interesanti, vai es šodien lasītu tikpat daudz? Droši vien nē.
Un es arī daudz rakstīju – dienasgrāmatas, stāstus, vēstules, dzeju un dziesmas.
Vai jūsu bērnības pieredze joprojām ietekmē to, kā jūs rakstāt bērniem šodien?
Kaut kādā ziņā jā. Es cenšos rakstīt tādas grāmatas, kādas pati vēlējos lasīt bērnībā un pusaudžu gados. Grāmatas par mani, par to, kā ir būt bērnam, kā ir augt…
Atvērums no grāmatas "Caciki un Muterīte"
Ir tik daudz lietu, par kurām tu nerunā ne ar vecākiem, ne draugiem – lietas, par kurām tu brīnies, no kurām baidies, gan fiziski, gan emocionāli. Daudzi bērni domā, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā… Tāpēc, manuprāt, ir svarīgi, lai bērnam vismaz grāmatā būtu draugs, kurš ir tāds pats kā viņš. Bet ne didaktiskā veidā.
"Liels un mazs" sagatavoti ierosmes materiāli grāmatai "Caciki un Muterīte" izmantošanai mācību procesā skolās, bibliotēkās un mājās
Skandināvu bērnu literatūra bieži tiek raksturota kā drosmīga un atklāta, runājot par sarežģītām tēmām. Kā jūs redzat bērnu grāmatu lomu mūsdienās?
Domāju, ka grāmatas šodien ir vēl svarīgākas. Spēja lasīt ir liela dāvana katram bērnam. Zinātniski ir pierādīts, ka lasīšana padara gudrāku. Tā joprojām ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem smadzenēm – interpretēt burtus, iedarbināt iztēli, radīt attēlus, smaržas, pat skaņas.
Grāmatas palīdz arī saprast šo mainīgo, biedējošo pasauli un dod iespēju apstāties. Bērnu dzīve ir tik piepildīta un saspringta, viņu smadzeņu darbībai nav iespējas palēnināties – datorspēles, telefoni, filmas aizņem katru dienas sekundi. Tas attiecas uz mums visiem – šķiet, ka mums visiem ir uzmanības traucējumi, grūti koncentrēties, mēs pastāvīgi pārbaudām telefonus.
Ja bērns, kurš nekad nav dzirdējis par Caciki, jautātu, kas viņš ir, kā jūs dažos vārdos raksturotu savu varoni?
Ļoti parasts zēns, labs draugs, laipns un jautrs sabiedrotais.
Grāmatas “Caciki un Muterīte” tulkošana un izdošana ir daļa no izdevniecības “Liels un mazs” īstenotā projekta “Bērnu Eiropa”, kas saņēmis atbalstu ES programmā “Radošā Eiropa”.
